Līdz ar siltumnīcas parādīšanos iedzīvotājiem ir lielākas iespējas teritorijas labiekārtošanai.
Kāds ir tavs mīļākais zieds? Sulīga astere, izsmalcināta tulpe vai varbūt gracioza roze? Vai arī visi kopā? Kamēr mēs paši mēģinājām izdomāt savas “ziedu” vēlmes, pie apvāršņa parādījās Smorodino kultūras nams. Durvis ir atvērtas, Melpomenes un Terpsichore kalpi ir gatavi uzņemt viesus. Ejam uz tikšanos.
– Ak, petūnija! Vēl viens. Un vēl vesels izcirtums – pirms sasniedzam tikšanās vietu, skatienu un uzmanību pievēršam kultūras darbinieku dārzkopības darbam.
Veikli pagriežam galvu un pievēršam uzmanību vietējai administrācijai – un lūk, petūnija. Nejaušība vai jāņogas – košās dārza skaistuma cienītāji?
– Tas ir mans prieks, mana aizraušanās, mana petūnija! – mūsu tikšanās ar Smorodino Kultūras pils vadītāju Ludmilu Sošinu sākas interesantā brīdī, pa vidu viņas diviem elementiem: ziediem un kultūrai.
Pirms piecpadsmit gadiem viņa stāvēja pie vietējās kultūras industrijas stūres, tieši tad ciema ielās sāka parādīties pirmie viņas mīļotās petūnijas asni. Teritorijas labiekārtošana, kā izrādījās, lai gan tā ir valsts sektora darbinieku prioritāte, izmaksā ļoti dārgi. Pirmkārt, tas skāra energoresursus, "viss bija jādara pašiem."
Pavasarī dabas skaistules uzplauka ne tikai savā ierastajā dzīvesvietā, bet arī uz Smorodino kultūras nama palodzēm. Brīnumi? Nē, diezgan ikdienišķs radošās komandas darbs. Pērn viņi izaudzēja 6,000 petūniju asnu.
– Tas bija īsts pārbaudījums visai komandai. Viņi ieradās strādāt iepriekš, pēc darba dienas sākās “papildus”. Viss ir jālaista, jābaro, jānirt, katrs asns jāpagriež, lai augs vienmērīgi attīstītos. Neticēsiet, bet mūsu “bērni” uzauga parastās plastmasas krūzēs – runājot par viņas “mājdzīvniekiem”, Ludmila Nikolajevna maina seju.
Kultūras darbinieku pašaizliedzīgajam papildu darbam pievienojās pārvaldes, skolu un citu iestāžu darbinieki. Novembrī-decembrī visi kopā pirka sēklas. Kad pastā pienāca liela sūtījums, par tās saturu brīnījās tikai paši nezinošākie. Kas tur ir? Petūnija! Tiesa, līdz šim nelielas un neaizsargātas sēklas veidā.
Un tagad... mūsu acis tikšanās reizē aizvilināja pirmie Smorodino aktīvistu šī gada kopdarba augļi – tikko uzplaukušas petūnijas tumši purpursarkanā krāsā. Joprojām trauslie kāti tik tikko notur lielu un gleznainu ziedu:
“Pirms diviem mēnešiem tas bija mazs asns. Būtu izmests, bet man ir devīze: ikvienam ir tiesības uz dzīvību! Es dodu iespēju un ticu katram asnam līdz pēdējam.
Bet tas viss ir fons, lai gan mūsu gadījumā tam bija liela nozīme.
– Cik jauki būtu, ja mums būtu siltumnīca – tāda saruna ritēja nākamajā plānošanas sanāksmē. Runājām par idejām, paiet kāds laiks, un uzzinām par iniciatīvas projektiem – negribīgi (no abām pusēm – autore) atstājām sarunu par viņas mīļākajām krāsām un devāmies tālāk, lai stāstu turpinātu.
Projekts par viengadīgo puķu stādu audzēšanu Smorodino teritorijas labiekārtošanai iepatikās ne tikai mūsu rajonā, bet arī ieguva īpašu uzmanību reģionālā līmenī. Ideja ir izrāviens, taču viņas aizsardzība pret Ludmilu Nikolajevnu kļuva vēl veiksmīgāka. Ārkārtīgi sirsnīgi un apjomīgi – tā bija runa par siltumnīcas veidošanas lietderību un lauku teritorijas labiekārtošanas nepieciešamību.
– Es aicinu jūs uz mūsu valstību! – ilgi gaidītie vārdi. Dodamies apskatīt siltumnīcu – savdabīgu, arī ciema iniciatīvas grupas kopdarba augli. Šogad finansējums ir pagājis, un ciemata pārvaldes teritorijā uzsākta “jāņogu siltumnīcas” būvniecība.
Ēka jau gatava uzņemt pirmos dārza viesus: ūdens, elektrība, apkure – siltumnīcā ir infrasarkanās lampas. Tiesa, šosezon jāņogām nebija laika izmantot jaunieguvumu, viņi pēdējo reizi nolēma pievērsties vecajai “sliekšņu metodei”. Bet šī ir pēdējā reize!
Siltumnīcas platība ļaus izaudzēt vairāk nekā 10 tūkstošus asnu. Likumsakarīgi, ka sortiments paplašināsies – iemīļotajām petūnijām pievienosies gazānija, salvijas un kliņģerītes. Un, lai siltumnīca nestāvētu dīkā nesezonas dienās, Smorodinskas teritorijas nodaļas vadītājai Marinai Vahruševai radās ideja tajā nozāģēt daudzgadīgos krūmus. Pēc pāris gadiem var domāt par savu festivālu “Jogenes zied”…
– Mēs esam gatavi visu novest līdz ideālam, mūsu komanda ir draudzīga, viegla. Dvēsele priecājas, kad redzi sava darba rezultātu, kas var iepriecināt ne tikai tevi, bet arī apkārtējos – mūsu sarunu biedrs ir uzlādēts par produktīvu nākotni.